Reiz Latgalē

Esmu slinka ar saviem bloga ierakstiem, bet pirms sāku rakstīt par to kā mums gāja Tatros, man ir jāpiemin Latgales velobrauciens jeb "trīsdiennieks Latgalē", kā to gribēja nosaukt Kārlis :)

Sākšu ar to, ka es neesmu baigā velobraucēja vai velofanāte. Varu 3x nedēļā aizbraukt ar velo uz darbu vai Saulkrastos uz veikalu, bet ar to mana interese par velobraukšanu arī aprobežojas.  BET, mīlot un cienot Kārļa intereses un ar domu "var jau būt, ka man tomēr iepatīkas" piekritu trīs dienu velobraucienam pa Latgali.

Pēc aptuveni nedēļu ilgiem strīdiem par to cik, kur un kā mēs brauksim, nonācām pie šī maršruta. Kopā 140km, kurus proporcionāli trīsdienniekam sadalījām 35-70-35. Es no sākta gala biju ļoti pesimistiska arī par šo maršruta versiju, jo mani nepameta doma, ka mums nāksies jēliem dibeniem pilnā hodā bliezt cauri Latgalei tā, ka melns gar acīm, bet tik traki tomēr nebija.

Šeit es smaidīga pirms brauciena.

Kopējā brauciena ideja bija forša - pirmajā dienā izbraukt caur Daugavpili un apskatīt Daugavas lokus, otrajā dienā - paceļot pa mazajiem ciematiņiem, pamāt Kombuļu Inesei, apskatīt lielos ezerus Drīdzi un Siveru, kā arī vakarā baudīt foršu Latgales pirtiņu. Visbeidzot, trešajā dienā - peldēties Rāznas ezerā un baudīt īsto Ausmeņa kebabu Rēzeknē.

Kā jau kārtīgu trīsdiennieku sākām piektdienas vakarā. Ar fancy ātrvilcienu mazāk kā trīs stundās nonācām Daugavpilī. Diemžēl velotūristiem Pasažieru vilciens nav pārāk draudzīgs, jo vieta bija tikai trim velosipēdiem un šķiet visā vilcienā tās bija tikai sešas (divos vagonos pa 3 āķiem). Atpakaļceļā no Rēzeknes ar velonovietošanu gāja vēl sliktāk - tikai pirmajā un pēdējā vagonā bija "zonas", kurās novietot velo. Diemžēl no pēdējā vagona, elsdami, pūsdami un nepārtraukti atvainojoties visiem, dabūjām stumties uz pirmo vagonu, jo aizmugurē vietas nebija. Katrā ziņā, rekomendēju pirms došanās ceļā izprašņāt PV kasierus par to, kur velo varēsiet novietot, lai nesanāk tā, kā mums ;)

Kārlis izbauda braucienu uz Daugavpili

Pirmajā vakarā mums bija jānobrauc 35km līdz ļoti jaukam kempingam "Krasti", kur bijām sarunājuši teltsvietu. Noekipējuši savus velo un plecus ar kārtīgu amatieru velotūrisma gear, ceļu uzsākām pa skaistu un līdzenu ES fondu asfaltu un beidzām pa drebelīgu, tumšu un bedrainu ceļu Daugavas lokos, kur mani nobiedēja Kārļa pamodināta govs. Nelielam nostaļģijas tripam rekomendēju iegriezties Vasareglišķu skatu tornī, no kura var redzēt Daugavas loka fragmentu, kas savulaik bija attēlots uz desmitlatnieka. Uz torni vēl paspējām aizbraukt krēslā, bet diemžēl atlikušo ceļu pa Daugavas lokiem braucām tumsā un kempingā nonācām tikai ap plkst. 23. Pēc peldes Daugavā un karaliska roltona ar tušonku, likāmies pie miera.

Pirmais selfijs Daugavpilī

Desmitlatnieka ainava pustumsā

Nākamajā dienā, pēc rīta putras un 3in1 kafijas, ceļu sākām ap 9:30. Ārā bija karsts un uz velosipēda apsēsties jau bija kļuvis grūti. Kā mazohistam jāpieradina sevi pie sāpēm līdz tās nejūti. Maršrutu centāmies sastādīt tā, lai maksimāli daudz brauktu pa zemes ceļiem un maziem ciematiņiem. Viens no ciematiņiem, kurā iegriezāmies uzpildīt savas ūdens un ēdiena rezerves bija Izvalta, kur vietējā Lats veikalā var nopirkt pat cementu.

Brokastis ar skatu

Forša pietura Izvaltā

Tā kā bija karsts un sauss, zemes ceļi bija ar pamatīgu putekļu kārtu, kā rezultātā velo brīžiem spolēja. Diži sapņot apkārt arī nevarēja, jo vai nu jākoncentrējas uz līdzenākā ceļa meklēšanu (jo uz zemes ceļa bija pamatīga trepe), vai jāminas kalnā un jāmenedžē ātrumi, kur es neesmu nekāds baigais profiņš. Aizmirsu pieminēt, ka mēs redzējām fenomenu. Kādā pieturas pauzē noskaidrojām, ka autobuss pa mūsu izvēlēto ceļu kursē 2x nedēļā. Mums bija tas gods šo autobusu redzēt. Pēc pāris ceļmalas ābolu pauzītēm bijām nonākuši Kombuļos.

Vieta, kur dzimst slavenības

 Nedaudz pēc Kombuļiem es jau sāku saprast, kādēļ Latgalē kalnu galos ir krusti. Kad tiec augšā, tad točna jālūdzas. Nolēmām pusdienu pauzi taisīt pie Sivera ezera pie kura nonācām ap plkst. 13-14. Kamēr peldējāmies un ieturējāmies, sāka pilināt lietus. Mums par nelaimi, pilināšana pārvērtās normālā lietus mākonī un patvērušies zem kokiem, gaidījām, kad lietus mitēsies. Kad tas mitējās - atsākām ceļu.

Pirmie lietus mākoņi tuvojas

 Kamēr uztraucāmies par lietus mākoni, kurš bija mums tieši priekšā, nemanījām briesmoni, kas bija aiz muguras. Kalna galā, pļavas malā, kopā ar bariņu gojvju saņēmām pamatīgu lietus dušu. Paslēpties īsti nebija kur - neviena koka tuvumā nebija, tāpēc pagriezuši muguras pret vēju, uzņēmām pamatīgo gāzienu un pārliecinājāmies, ka mūsu "lietus jakas" patiesībā bija tikai vējjakas. Slapji bijām no galvas līdz kājām un vējš no velobraukšanas nepalīdzēja. Biju nosalusi līdz kaulam, bet, citējot Kauperu, pēc negaisa vienmēr ir saule. Minoties tālāk, paspēju nedaudz izžūt un sasildīties. Līdz, protams, nākamajam gāzienam.

Paldies Kārlim, kurš maršrutā bija ieplānojus mazu meža celiņu. Vismaz tajā mums no lietus izdevās kaut nedaudz paslēpties. Nostāvējuši aptuveni 15 minūtes, sapratām, ka lietus nerimsies un mums jādodas tālāk. Mazais meža celiņš drīz vien pārvērtās par aizaugušu zvēru taciņu, kur plēsāmies cauri avenājiem un ārkārtīgi nobiedējām vietējo alni. Alni, piedod! Izplēsušies pa mežu, žļurkstinājām uz priekšu. Manis iepriekš pieminētā putekļu kārta nu bija dubļu kārta un dubļi bija visur.

Otrais lietus vilnis mežiņā

Dubļains dupsis

Uzstādījām par mērķi nokļūt Andrupenē, kur arī atradās vienīgais veikals rajonā. Pa ceļam satiekot salmu ruļļu simtgades lāčus, nonācām veikalā, kur, badā būdami, neduadz aizrāvāmies ar pirkumiem. Piebāzuši somas ar visādiem našķiem un uzvaras dzeramajiem, stūrējām taisnā ceļā uz pirtiņu "Dīķi", kur bijām sarunājuši naktsmītni.

Naktsmītnē nonācām ap 20. Vieta super forša - pašiem sava mājiņa ar nojumīti ārā. Nokārām visu rajonu ar savām slapjajām drēbēm un sākām kurināt pirti, lai maksimāli visu izžāvētu. Lielais sausums šai vietai diemžēl atņēmis tās esenci - dīķi. Dīķis bija pilnībā izžuvis. Bet tas mums netraucēja doties pirtī un sasildīties pēc garā un piedzīvojumiem pilnā ceļa. Vakarā kārtīgi atpūtāmies un pagatavojām karaliskas vakariņas - makaronus ar desiņām, sieru un tomātu mērci.

Izžuvušais dīķis

Runājot par ekipējumu, ar Kārļa drauga un Gandra palīdzību tikām pie velosomām, kuras stiprinās pie velosipēda bagāžnieka. Nav reklāma, bet Gandrā šīs somas iespējams noīrēt. Tās izglāba mūs ne tikai no muguras sāpēm, kas mums būtu bijušas vedot somas uz muguras, bet arī no lietus radītajām sekām, saglabājot tajās esošās drēbes un mantas sausas. Sauss džemperis vakarā bija tieši laikā.

Šādi izskatījās somas + telts + guļammaiss

Viens ceļa biedrs ar šo paštaisīto kravas kasti izpelnījās iesauku "fūre"

Rītu sākām pavisam mierīgi un bez steigas. Rēzeknē mums bija jānokļūst tā, lai paspētu apēst Ausmeņa kebabu un nenokavētu vilcienu plkst. 16. Tā kā puse no atlikušā ceļa bija jāmēro pa asfaltu, neredzējām iemeslu steigties. Izbraucām caur mazu ciematiņu ar nosaukumu Zosna, kur iečekojām diezgan foršu padomju laika pieminekli.

Tālāk ceļš veda gar Rāznas ezeru, kur turp un atpakaļ braukalējot pa kalniem centāmies atrast vietu, kas pievestu mūs pie ezera un ļautu nopeldēties. Perfektu pludmali atradām Čornajā.

Tālāk taisnā ceļā, caur Pacilujefku, devāmies uz Rēzekni pēc ilgi gaidītajiem Ausmeņa kebabiem un alus.

Piekusuš-priecīgi

Pēc pamatīgās maltītes devāmies uz Rēzeknes staciju un pēcāk pavadījām 4 garas un nedaudz nomācošas stundas ceļā uz Rīgu.

Divi kukainīši garajā ceļā mājās

Kopumā esmu apmierināta ar braucienu, ko, manuprāt, gan es, gan mans dibens izturēja godam. Par velofanātu nekļuvu, bet reizi gadā uz šādu izklaidi esmu gatava parakstīties. Protams, lietus varēja arī nelīt un Latgales kalni varēja nebūt tik nogurdinoši, bet tad jau vairs nebūtu tik interesanti. :)