50km izaicinājums "Zaļajā dzelzceļā"

Ar mani tā notiek - sadomājos, gribu un vienalga kādā veidā, kaut rāpojot, izdaru.

Pierunāt uz 50km pārgājiena izaicinājumu, protams, varēju tikai Kārli. Citi nepavilkās. Un, godīgi sakot, labi vien ka tā, jo izaicinājums prasīja zināmu noturību.

Klusums pirms vētras

Par maršrutu šim izaicinājumam izvēlējāmies diezgan plakanu virsmu - Zaļā dzelzceļa posmu no Mazsalacas uz Limbažiem. To galvenokārt izvēlējāmies divu iemeslu dēļ 1) tas nav fiziski grūts - nav nekur jārāpjas, ir tikai jāiet 2) nebija pārlieku jāsasprindzina smadzene domājot maršrutu.

50km maršruts

Kaut kā savā prātā biju arī iedomājusies, ka Mazsalaca ir milzu lielpilsēta uz kuru diezgan bieži kursē transports no Rīgas, bet tā diemžēl nav. Šī iemesla dēļ uz maršruta sākumpunktu devāmies jau piektdienā (ar diviem autobusiem, Rīga-Valmiera, Valmiera-Mazsalaca) un nakšņojām teltīs. Līdz ar to, izaicinājumu padarījām vēl interesantāku, jo bija jānes lielās somas ar guļammaisiem, džemperiem, "virtuves iekārtu" (deglis, gāze, trauki) un telti.

Telts vieta "Draudzības pļaviņā"

Somu saturu, protams, maksimāli optimizējām, kas mūs diemžēl noveda līdz problēmai nr.1 - nepietiekami daudz maiņas zeķu. Mums bija tieši 0 maiņas zeķu pāru. Kādēļ šī bija problēma? Jo pārgājienu mēs sākām ap plkst. 6:30, kad rasa bija paveikusi labu darbiņu un burtiski pirmajās 15 pārgājiena minūtēs mēs abi ar Kārli varējām, dziedāt "Tik rasā samirkušas kājas, es eju pie Tevis, tur ir manas mājas".

Pūtinu pēdas uz akmeņa

Kājas bija slapjas un zeķes arī. Jau pie kāda padsmitā kilometra es sāku just mīlas trijstūri savos apavos - zeķes rīvējās gar apaviem un darīja pāri maniem pēdu spilventiņiem, kas rezultējās ar diezgan sulīgām tulznām.  Kamēr Kārlis mežģīja kājas un mainīja gaitu, lai tulznas nepārdurtu, es turpināju iet kā gājusi, jo likās, ka mainot to, kā lieku pēdu pie zemes, kaut ko sačakarēšu vēl vairāk.

Tagad es zinu, ka manas tulznas var izturēt ilgi - tās padevās un ar krāšņu blīkšķi uzsprāga tikai pēdējā maršruta kilometrā.

Burtiski 5minūtes pirms tulznas padevās

Ja neskaita zeķu problēmu, kas mums nočakarēja lielu daļu gājiena, lūzuma punkts laikam bija kaut kāds 40tais kilometrs. Kājas bija diezgan piekusušas, jo centāmies turēt labu tempu. Pēc katras atpūtas pauzes kājas bija jāiekustina, lai sasniegtu kaut cik cieņpilnu ātrumu un virzītos uz priekšu. 

Runājot par pašu maršrutu - posmam nav ne vainas, ja tiek iets vasarā. Ziemā, kad gājām posmu no Limbažiem uz Saulkrastiem bija diezgan vienmuļi, jo nebija kur piesiet acis. Vasarā viss ir zaļš, plaukstošs un vairāk motivējošs. Bet tik un tā - šie zaļo dzelzceļu posmi tomēr labāk piemēroti velotūrismam, jo tad no posma var ik pa brīdim izbraukt un apskatīt tuvumā esošos apskates objektus. Šī dzelzceļa līnija nav šāda vienīgā, klikšķini ŠEIT, lai apskatītu pilno zaļo dzelzceļu karti.

Lai pasmietos par puiKULES staciju enerģija mums vēl pietika

Pārgājienu sākotnēji bijām plānojuši veikt 10 stundās, bet šo rezultātu diemžēl nesasniedzām un distanci veicām 13 stundu laikā. Vispārējās sajūtas vismaz man liecināja, ka bez tulznām mēs mērķi sasniegtu, kas liek domāt, ka mēs priekš Simtiņa vai Kolka-Dubulti neesam gluži zemē metami. :)
Vairāk statistikas no mana Garmin iekš Endomondo.

Kopumā, es teiktu, ka šis pārgājiens mums ar Kārli bija labs kopīgs piedzīvojums, kuru pārdzīvot. Katram pārim tādu novēlu. Motivējām viens otru līdz galam, dziedot tizlas dziesmiņas un stāstos ne pārāk smieklīgas anekdotes, un finišu sasniedzām godam. Tagad zinām, ka šo varam, tāpēc jāmērķē augstāk (un jāiepērk vairāk pārgājienu zeķes)!

Vairāk foto manos Instagram highlights.