Maija brīvdienas kopā ar mežacūkām

Pārpublicēju savu Facebook rakstu un papildinu ar maršrutu, lai nepazūd :)

Man patīk uz/no pārgājieniem braukt ar sabiedrisko transportu. Tas dod papildus piedzīvojuma sajūtu. Tā teikt, ir uz ko paspēt un ir ko nokavēt, taču nereti visa maršruta plānošana pakārtojas autobusu vai vilcienu sarakstam. Un diemžēl, Latvijā joprojām ir vietas, kur autobuss kursē reizi vai divas reizes nedēļā un tas pats - 5:00 no rīta, kas nav baigi forši plānošanai.
Visus gājienus no liktenīgās piektdienas trīspadsmitā (lasīt: 13.marta) esmu plānojusi apļveida un uz sākuma punktu kopā ar Kārli esam devušies ar mašīnu, neatkarīgi no tā, vai iesim vienu vai vai vairākas dienas. Un izrādās, ka šādi arī nemaz nav slikti.

Gājiens Labrags-Pāvilosta-Labrags, ko īstenojām maija brīvdienās, nebija izņēmums - sākums un beigas pie mašīnas. Neskatoties uz to, ka mašīna mūs padara slinkākus, jo no rītiem gribas ilgāk pagulēt, tā padara mūs arī brīvākus, mazāk stresainus un iegroza plānus pareizajā virzienā. Izpaliek laika skaitīšana katrā pauzē un mana paranoja par nokavētu pēdējo autobusu no pieturas nekurienē. Šīs paranojas vietā gan nāk paranoja par saskrāpētu un ar krāniņiem apzīmētu mašīnu nekurienes stāvvietā, bet arī ar tādu mašīnu gan jau mēs uz mājām kaut kā tiktu 😃

Mūsu divu dienu gājienam pa Baltijas jūras piekrasti un mežiem visas zvaigznes bija sastājušās pareizajā vietā. Kamēr visur Latvijā lija, mēs baudījām saulīti pie Rīvas upes. Ceļu sākām 1. maija pēcpusdienā no Labraga, kur pie Rīvas upes loku takas sākuma atstājām mašīnu.

Pirmajā dienā sava rīta slinkuma dēļ izvēlējāmies iet īsāko maršruta daļu gar jūru, nevis garāko gar upi un pa mežiem, kā bija sākotnēji plānots. Šī izvēle bija pareizā. Pie Baltijas jūras saule sildīja tā, ka vakarā kempinga mājiņā uz baltā spilvendrānas fona mana seja bija īpaši pamanāma - spilgti sarkana.

Visu ceļu gājām pretī lielam, tumši zilam negaisa mākonim, bet tā arī nesatikāmies. Stāvkrastā redzējām dejojam meiteni tautastērpā. Mans telefons diemžēl nespēja kvalitatīvi iemūžināt. Jāsāk domāt par kameru. Pāvilostā, kopā ar stipru vēju un lietus mākoņiem, ieradāmies ap plkst. 20:00 pēc veiktiem~18km. Savā prātā biju iedomājusies, ka tā ir liela pilsēta. Izrādās, ka tā nemaz nav. Nelielā smidzeklī izcepām desas un likāmies pie miera. Kempinga mājiņā gulta bija tik ērta, ka gulējām kā nosisti.

Kempinga roltons un desas

No rīta, atkal nedaudz slinki, ceļu atpakaļ uz Labragu sākām ap 9:30. Rīts bija miglains, drēgns, bet silts. Jūra paslēpusies.

Rīta migla Pāvilostā

Pie Pāvilostas TOPiņa satiekam sen nesatiktu draugu - cik pasaule maza. Arī šajā laikā. Dodamies Zaļā dzelzceļa virzienā pa kuru mums jāšķērso kādi 12km līdz Rīvas stacijai. Bezjēdzīgi saslapinām kājas zālē un nonākam uz jau labi zināmā, taisnā dzelzceļa ceļa. Šo posmu agrāk neesam gājuši, bet visiem Zaļajiem dzelzceļiem ir viena kopīga iezīme - ceļš ir tik taisns, ka vari teju saskatīt 10km attālo galamērķi. Kādu laiku ejot un satiekot vairākus, pāri pa ceļu lecošus Bembijus, secinām, ka dzīvnieku šajā mežā netrūkst. Migla lēnām pazūd, sāk spīdēt saule. Dažus kilometrus pirms Rīvas stacijas uz ceļa priekšā redzam brūnu dzīvnieku bariņu. Domājām, ka tie paši Bembiji vien ir, kas, sadzirdot mūs, aizbēgs. Ejam tuvāk. Bembiji tie nav, bet mežacūkas gan. Pie tam daudz. Un ar bērniem. Esam dzirdējuši stāstus par niknām mežacūku mammām, kas sargā bērnus. Tuvāk iet negribas. Sākam trokšņot, plaukšķināt un klaigāt. Cūkas vēja dēļ mūs laikam nedzird un turpina rakņāties pa taku. Man sirds dauzās. Kārlis zvana draugam medniekam. Es ar telefona kameru piezūmojot redzu kā mazi, apaļi un četrkājaini dipado pa ceļu.  Saņemtais padoms - būt skaļiem, aizbiedēt un nogaidīt. To arī darām. Trokšņojam kā traki. Dauzām pa ceļam atrastās dzelzceļa špalu naglas. Džinkst pa visu mežu. Cūči beidzot sadzird un saskrien mežā, taču mums iet uz priekšu tomēr nedaudz bail. Kādu laiku vēl pastāvam. Cita ceļa īsti nav - apkārt purvains un slapjš. Un ja jau cūkas ir uz takas, gan jau ir arī dziļāk mežā. Un tur mums aizbēgt būs grūtāk. Turpinām ceļu skaļi dauzot un dziedot dziesmas cūkām. Lirikas dažādas - sākot no "life is life...nannanan", beidzot ar "cūkas virsū nenāciet" izdomātā melodijā. Ceļš teju pāris kilometru garumā izrakņāts. Pēdējie kilometri uz takas paskrēja nemanot. Cūkas mūsu dziesmas uzklausīja un ciemos nenāca. Pie Rīvas vecās dzelzceļa stacijas notiesājām pelnītās desmaizes. Ironiski.

Cūču izrakņātais ceļš

Kad liekas, ka sirds trīcēšana beidzot norimusi, nonākam pie Rīvas dzelzceļa tilta pāri Rīvas upei. Tas ir šausmīgs un vecs. Manas bailes no augstuma atgriež sirds-ritmu meža cūku satikšanas līmenī. Esmu gatava labāk iet pāri upei, kas nav pārāk dziļa. Kārlis mani pierunā iet pāri tiltam. Netālu esošās mājas suns, kas dusmīgi rej nepalīdz. Trīcošām kājām un lamājoties uz Kārli tieku pāri tiltam. Sākam ceļu gar upi. Trakumi pārvarēti. Izejam uz ļoti skaistas stigas. Saule spīd, mežs zaļš, upe mirdz. Ideāli. Beidzot miers. Pa Latvijas valsts mežu ceļiem nonākam pie tilta, kur beidzas Rīvas upes loku maršruts - ejam to no otra gala. Loki patiesi skaisti. Godīgi ejam visu maršrutu, neskatoties uz to, ka iespējami daudzi short-cut. Pāris reizes vēl pasēžam pie upes, pasauļojamies. Pēc noietiem ~29km, ap plkst. 18:30 iznākam pie Labraga baznīcas, kur ir mūsu mašīna. Nav saskrāpēta vairāk par pašu uztaisītajām švīkām un nav apzīmēta ar krāniņiem. Lieliski. 🙂

Dodamies uz noīrēto brīvdienu mājiņu netālu no Jūrkalnes, kas ir īsta pasaka. Esam divatā, lauka vidū, netālu no jūras. Gatavojam vakariņas, vērojam saulrietu un izbaudām vakaru. Diena bija gara un piedzīvojumiem pilna. Pēc 11h miega, kāpjam mašīnā un dodamies atpakaļ uz Rīgu. Mašīnā čarkstošs radio un domas par dāču laukos. Brīvdienas izdevušās! ❤

Kopā pa abām dienām nostaigājām 47km (plānoto 50km vietā). Maršruts tomēr dzīvē nedaudz īsāks nekā uz papīra. Pirmās dienas maršrutu nelikšu, jo tas ir vienkārši gar jūru no Labraga līdz Pāvilostai, bet te esmu izveidojusi otrās dienas maršrutu - ceru, ka noderēs: https://www.endomondo.com/routes/1582673365