No Limbažiem taisni līdz Saulkrastiem

Bērnībā, dzīvojot Saulkrastos, atceros kā man mamma stāstīja, ka kādreiz ar vilcienu no pie mājas esošās Ķīšupes stacijas varēja aizbraukt uz Igauniju. Nedaudz žēl, ka šādas iespējas vairs nav un no maršruta Rīga-Tallina palicis tikai Rīga-Skulte, bet, tā vietā, bijušo dzelzceļa līniju iespējams, ja ne izbraukt ar vilcienu, tad vismaz iziet ar kājām vai velosipēdu.

Agnese pie vienas no pamestajām dzelzceļa stacijām

Teikšu atklāti, iet taisni pa dzelzceļa sliedēm vai vietu, kur kādreiz šīs sliedes bijušas, nav pārāk aizraujoši. Galvenokārt tādēļ, ka jāiet pa taisnu, kilometriem pārredzamu taku. BET, nav tā, ka šajā maršrutā nav ko redzēt. Pa ceļam ir vecas dzelzceļa stacijas, kuras ir vai nu pamestas vai pārveidotas par dzīvojamām mājām, vietas kur dzelzceļš šķērso ceļu un šosejas, kā arī daba nesnauž - noteikti redzēsiet kādu stirnu vai “bebrlāci” (šo paskaidrošu tālāk rakstā).
Šis maršruts ir lielisks treniņpārgājienam, kurā saprast, cik ātri vari noiet konkrētu km skaitu, vai velobraucienam.

Vismaz nav iespējams nomaldīties no maršruta

Par pašu maršrutu - tā kā esmu par to, ka vienmēr jāiet no tālākā punkta uz tuvāko, mēs maršrutu sākām no Limbažiem un plānojām doties līdz Skultei (vai Saulkrastiem, ja kājas atļaus). Cēlāmies septiņos no rīta un ar vietējo autobusu kratījāmies no Saulkrastiem uz Limbažiem. Arī no Rīgas netrūkst autobusu, kas no rīta dotos uz Limbažiem un tie noteikti būs ērtāki un siltāki nekā vietējais autobuss ar kuru braucām mēs. Pilns marsruts ŠEIT

Tā kā šo pārgājienu gājām novembra beigās, ārā bija diezgan auksti un sniegaini. Izkāpjot Limbažos, secināju, ka man salst augšstilbi un devos uz vietējo Maximu pēc papildus legingiem, ko pavilkt zem biksēm. Kopumā, šis maršruts ir piemērots jebkuram gadalaikam, ja esi pareizi saģērbies. 

Laimīga Agnese ar jaunajiem legingiem

Maršruta sākumpunkts nav tālu no Limbažu autoostas. Arī dabā tas ir iezīmēts ar gājēju/velosipēdistu ceļu un norādēm līdz vecajām stacijām un apskates objektiem pa ceļam.

Norādes maršrutā

Vecās staciju mājas pa tiešām ir interesantas un apskatīšanas vērtas. Tās arī kalpo par labu orientieri, lai saprastu noieto attālumu un atrašanās vietu.

Kārlis pozē

Atzīšos, brīžiem bija nedaudz jocīgi iet pa tik lielu taku pilnīgā meža vidū - kur nu vēl redzēt kādu māju. Tik laba pārredzamība dara arī nedaudz paranojisku - vienubrīd tālumā redzēju mazu dzīvnieku bariņu, kas šķērso taku. Izskatījās tādi mazi, brūni un pūkaini. Pirmā domā - lācēni. Protams, kur lācēni, tur nikna lāču mamma. Un mēs visi zinām kā Dicaprio gāja filmā Revenant… Dažkārt laba redze nāk tikai par sliktu. Kārlis, būdams briļļains, neko neredzēja un apgalvoja, ka tie varēja būt tikai bebri. Tā nu es kādus 500m paranojiski gāju un vēroju mežmalu, lai vajadzības gadījumā varētu  bēgt no bebrulāčiem.

Normāliem cilvēkiem maršrutu vajadzētu izbeigt Skultē, kad noieti teju 30km. Mums ar Kārli 1) negribējās stundu salt Skultes stacijā, lai tiktu uz Saulkrastiem, 2) gribējās pārbaudīt savu izturību, tāpēc maršrutam pievienojām papildus 5km līdz manām Saulkrastu mājām. 

Lai tiktu no Limbažiem līdz Saulkrastiem mums bija nepieciešamas aptuveni 7h. Gājām diezgan raitā tempā un lielas atpūtas pauzes netaisījām, tāpēc neesam mēraukla. Katrā ziņā, vienā dienā šis maršrus noteikti ir uzveicams, jo ir viegli ejams, līdzens un neprasa nekādu orientēšanos. 

Ar vienu kāju mājās - privilēģija dzīvot vietā, kur jūra vistuvāk šosejai

Nākotnē man gribētos šo dzelzceļa līnijas posmu papildināt un padarīt par foršu vienas vai vairāku dienu velobraucienu.

Lai forši un ejam pārgājienos!