Kā es te nonācu?

Jāatzīst jau ir, ka tie pārgājienu un outdoor cilvēki tādi dullīši ar putniem vien ir. Patīk plānot, domāt, pētīt, izzināt. Sakrāmēt smagu mugursomu, kas pilna ar gadžetiem un brist gar upi pa dubļiem. Patīk pušot sevi līdz galam, lai sajustu gandarījumu par paveikto un spētu novērtēt savu mīksto gultu un tualeti ar nolaižamo ūdeni. Pavisam nebrīnos, kā es pati līdz šim esmu nonākusi - esmu vienu dullīšui grupu a.k.a. orientieristus nomainījusi pret citu, teju identisku.
 
Visu savu skolas laiku pavadīju braukājot apkārt pa Latviju un skrienot pa Latvijas mežiem. Kritu purvos, stigu dubļos, bridu upes, kritu grāvjos, plēsu drēbes, blandījos, tiku nātru sadzelta, zaru saskrāpēta, odu sakosta un visādi citādi satraumēta. Nu traka biju un mierīgi to lietu darīt nevarēju!
Rezultāti man nebija baaaaigi labi, biju diezgan average. Tas vēl jo vairāk man liek sev jautāt - kāpēc es vispār to darīju? Izkūlos pārbesijusies pa to mežu, ierindojos kaut kur nekur, bet biju priecīga. Nu, protams, līdz brīdim, kad dzīve saslēdzās savādāk un šo visu orientēšanās lietu noliku pagultē kopā ar visām miljons topogrāfiskajām mežu kartēm, kas gadu laikā tika sakrātas.

Nepagāja ne pāris gadi, kad šeku-reku Ejam pārgājienos. Turpinu blandīties, rāpties, brist pa dubļiem, ik pa laikam iekrist kādā grāvī, barot odus un sadzelties ar nātrēm. Mainījies tikai formāts un distances garums. Pati apņemos, plānoju, izdomāju - kur, ko kā, cikos. Tā arī ir ļoti interesanta daļa. Vēl gan tikai mācos. Draugi zinās teikt, ka mana un Kārļa plānošana brīžiem izskatās šāda:

Paldies latviešu mēmēm par šo attēlu

Bet vismaz atbraucot mājās ir ko pastāstīt. Kā četrāpus rāpies kalnā, vai kā līdi caur krūmiem un izbiedēji milzu alni. Kā kājas bija piekusušas, bet tiki līdz galam. Un tas taču ir kaut kas -  sajust savas spējas, atrast sava spēka un izturības robežas. Attīrīt sevi no domām par darbu un koncentrēties tikai uz ceļu, kas ejams. Skaitīt kilometrus līdz finišam. Vai līdz aukstam alus kausam karstā vasaras dienā.

Miglaini, bet viss pamata sastāvs vienā kadrā.

Šī gada Latgales velobrauciens, ko rīkojām jau otro gadu pēc kārtas, parādīja, ka ir vērts turpināt darīt iesākto. Ievilkt savās trakulībās cilvēkus, kuri nekad sevi uz ko tādu neizaicinātu. Spēt reaģēt un rast risinājumus te un tagad, lai novestu pasākumu līdz galam. Lai visus aizvestu līdz kopīgam finišam un uzsauktu tostu par paveikto.

Tāpēc ejam. Ejam Pārgājienos.

Agnese